Es nejūtos īpaši labi. Tagad, tieši tagad es jūtu, kā no piesūcekņiem izejošām šlangām manī pumpējās informācija, ak, kas tik tur nav! Cilvēki mirst ar skābu kāpostu sulu maisiņā rokās un vārdi līpot pie sienām, varot pat nokasīt, spēles noteikumos ietilpst "lēni nāk. lēni iet", un grizlilācis, kas lavās pie saldumiem. patiešām, cik tad īsti pikseļota ir mana sirds un kādas izšķirtspējas man paredzētas? Un tad nāk visšausmīgākais- informācijas šokaterapija, blieziens ar bomi, nē ceļarulli, nē zemeslodi pa smadzenēm.  un tad vēl šaušalīgāk- pamosties garlaicībā, iešņaukt garlaicīgu smaržu un apātiski atvērt acis, aizvērt un tad atkal jau. Ganiņi nepūš stabulē un prātiņš ierāvis sotaciņ ierāvies  kaktā. Kādas mājas, mīļie, nu par kādām mājām tagad var runāt. prātiņam jāiedzer ar ganiņu un, šortiņām trīcot, jāuzspēlē domino. Es laikam gribētu būt kurmis Burmis. Tad es varētu tik rakt un rakt un naktī miglā izvilkt savu purniņu un ošņāties apkārt un beigt savu rakšanu cenšoties padzerties pārliecies pār veclaicīgu aku.

(un krist un krist metot kūleņus no vieniem sāniem uz otriem starp putaplasta sniegu un kosmiskiem ornamentiem tieši tur iekšā, un krist un krist pretī pirmssākumam, pretī gaismai, pretī izejas kodolam, pretī mīlestībai izstieptām saraktām ķepiņām)