Nolādētais sentiments, šis smilkstošais suns. Atšujies,  tu, žiletes šņirkstoņa pa stiklu, atšujies!! Es gribu starmešus un diskotēku, nevis gleznainas piles ieķērušās bērzu zaros un manās skropstās.
Laid mani vaļā, nešķīstā vilkme, paskaties, cik tu jau resna, uzbarojusies no citiem cilvēkiem, klusējiet vijoles ar savu spēju izgrauzt nedzīstošas sliedes. Skumjas, šis indīgais zieds, lai izkalst tavas trubas, lai apklust tava smarža. Nē! es gribu to visu nokratīt, kā kukaiņus, kas tekalē pa manu ķermeni. Fuj. Tiš, tiš, tiš, prom!