prātība un apdomība, šie pieredzes konstrukti, piemīt veciem cilvēkiem. Veci cilvēki mirst. Tāpēc arī man prātīgums un apdomība saistās ar nāvi, ar spontanitātes, dzirksteļošanas un uzdrošināšanās nāvi, ar sakāvi. Ar nosvilinātām kaķu ūsām, nosēdētiem vakariem mājās, kad ārā karnevāls, čību karali un pareizo padomu taisnprātīgo nogriezni. un tāpēc man skrien šermuļi pār kauliem, kad redzu ieturētu, noturētu ozolkoka mucās, izturētu etiķī un konservētu bietēs cilvēku- vakarēdienu. Cilvēku-vakardienu. Cilvēku- nebūs vairs dienu, kad skriešu kails aurodams ar apenēm galvā. Cilvēku- man viss jau ir bijis. Cilvēku- bojāeju.

Ja es būtu Edgars vai Edzis vai Edžus kāds, kaut vai Eža, man būtu tā: Urrrrrrrrrrrrrrrrrāāāāā! (un vēlreiz, ievelkam gaisu un agresīvi-spiedzīgi-kliedzīgi-griezīgi-ar seju kadrā ) Urrrrrrāāāāāāāā! Šampānietis, kotletes, lašumaizes, baloni un trīcoši suņi zem galda. Urrrrrrrāāāā!! Virvesdejotājas saplīsušās žaketēs un striptīzdejotājas ar zeķubiksēm mutē. Urrrrāāāā'!!! Pievemta vanna un noskūti pūdeļi Urrrrrrrrāāāā!! mušu brilles un draugi ar lukturīšiem tumsā!! U...!!! (jau zinam, kas jākliedz) Ikebanas no visiem priekšmetiem telpā un noslēpumaina viesa, noslēpumainā neierašanās! U!!! Jā, jā,  Urrrrrrrrāāāāā!! Urrrrāāā!! Urrrāāā!!!!