es ienīstu savu prātu, kas izģērbj un atkailina pasauli, kurā dzīvoju, (kas ir fakts), palaiž aukstā vientulības hipodromā joņot uz apli  , bet nemāk vai negrib tāpat to ieritināt atpakaļ dūnu segā, sasildīt nosalušās drebošās plaukstiņas un pateikt- cik tu patiesībā burvīga savā bezjēdzībā. man ir iedalīts pārāk mazs gabaliņš no pašaizsardzības mehānisma. ir skumji tā riņķot ar uzdevumu zobos, zinot, ka atbildes nav, ir tikai uzdevumi un to risinājumi. Risinājumi, kuros spoguļojas to radītājs-es, es un es pati. Vēl man skumji, ka visas manas pasaulinterpretācijas ir tik nefunkcionālas un nav vērstas uz materiāla labuma gūšanu un mana monstrīgā dvēsele ar pātadziņu pie visiem mēģinājumiem pa priekšu dzen sociālu spītību, ko pati vēlāk baudkāri žļambā pa muti. Jā, cik dīvaini, ka tā (es) barojās arī no melnuma, ne tikai no smaržīgām maijpuķītēm. Kas paliek? Paliek tikai fiziska tuvība, mūzika, deja, krāsas, smaržas, nesimboliski ornamenti. Daudz. No tā var laba saimniece uztaisīt kārtīgu maltīti pati savās dzīves svinībās.