atliek vien aizvērt aci un ar plakstiņu pārklāt pasauli, ar roku gurdi nobraukt pār smadzeņu rievām. Kāds atkal pakratīja kaleidoskopu- iepriekšējās sejas kļūst šķības, spoguļojas neizlabojami greizi viepļi un bail meklēt nākamos, jo kāda viegla garāmslīdoša pieskaršanās apdraud šo šķietamo formu tīrību. pašā augša sēž pieputējušos indiešu spilvenos izgāzusies baranka kā karaliene, es varētu varbūt sasprindzināt visus savus kakla un pārējos muskuļus, cīpslas un nagus un epitēlijus, man izspiestos dzīslas un asinsvadiņi pulsētu starp pirkstiem un rāpties, jej bogu, rāpties tur augšā tajā spilvenu kaudzē, velties atkal lejā un mēģināt vēl, līdz tiktu klāt un gāztu dūri viņai žaunās vai atkal cirst zobus tās sānā un saskaldīt sakaltušās mīklas sīksto struktūru. Bet tad es būtu tās vietā, tur augšā uz spilveniem, nē, nē. Tur augšā devalvējas, tur krītās reitingi, atmuguriski skrienoši cipariņi dilstošā secībā. Un rokas pašas jau izvēlas, es rauju spilvenus no apakšas, vienu pēc otra grābju un metu apkārtstāvošajiem greizajiem pašportretiem līdz baranka gārgdama gāžās lejā.. un tagad es nezinu, ko lai dara. iegāju vannā, uzvārīju tēju, pieķēros pie vannasmalas, emalja laiza manu roku, izkāpu ārā. iegāju gulēt, sakārtoju izmētātās zeķes musturā- nekas nesanāk- bildīte sadauzīta, trūkst vadošie puzļa gabaliņi. Eju vēlreiz vannā, masn kailais sāns laiza emalju, kāpju ārā, vāru tēju, nomainu gultai palagus un savienoju divus gabaliņus- /man ir pušums, damaged/+/no rītdienas vajag dzer Ofloxinu/. vairāk vienkārši nesanāk. Nu un, vārdu nav, tulkojuma variācija,  tā izkaisīta vējā. Vārdi kā kodes pa visu istabu saviem sudrabzeltainajiem plivurspārniņiem drebinās apkārt neveidodamas saturīgus vai zīmīgus rakstus. Ārā nevar iet, jo tad ir jāiet uz bāru, jāvelk pelēks plašķis, jāuzstutē apkakle un hūte saprotams un jāiet. bet tur priekšā piepīpētajā tumsā, kurā karāsies cirvis, pie bāra letes sēdēs divi asinssuņi un šahu uz dzīvību un nāvi spēlēs. Es ienākšu un iziešu, tad nākšu vēl slapstīdamās pa stūriem. Un viens no viņiem pagriezīs savu smailo bronzā cirsto romiešu suņudievu purnu un teiks- padodies. Tiks pasūtīts viskijs pēc pēdējiem paraugiem ar pēdējiem ledusgabaliņiem trīs. Un tad trīs, divi, viens. Un čiks. Tāpēc vairs nevaig iet ārā. Jāgaida uz rītdienu un jāiet sniegā meklēt savu salauzīto stikla burvju nūjiņu.