pavasara māsiņa- maziņa saldiņa marmelādiņa
grauzdēta cukura vēsmiņa
smalkiem pirkstiņiem, puķainu kleitiņu
zemeņnabiņu, izliektu uzactiņu
puncītī tamburīns, matos- zvaniņi
lipīgu mēlīti izlaizīs austiņu.

Ņau1,
ņau2,
čiep1,
čiep2,
čiep3

ā, es nupat iedomājos, agrāk tač cilvēki saviesīgos pasākumos spēlēja visāda spēles, tur, ādamam bij' septiņdēli (dungojam līdzi; ne tie ēēēda, ne tie dzēēēra, ne tie zin, kas jā-da-ra..jā starp citu ļoti jokains teksts) un namiņš deg (namiņš deg, namiņš deg, āāāāāā'!!) Un tagad? ļoti grūti, bet ņirdzīgi iztēloties kā Pulciņā vai Depo industriāļi melnos lateksos iespīlējušies apokaliptiskās gaismās iet pa apli un ķerās pie blakusstāvošā deguniem vai ausu ļipiņām uz: "Vi-si da-ra tā..!"- (satrauktas pīrsingotās sejas pavērstas uz vidū stāvošo vadītāju): Kā???"