neliedzies, es redzēju, es pamanīju. Vienā vienīgā zibsnī tavā sejā pavīdēja kā elektrības strāvas ķerta tīksme. NU arī tu zini kā kraukšķ gliemezim mājiņa, kad uzkāpj ar kāju. Vai mazu vardulēnu kauliņu krakšķis vasarā slapjā zālē zem tava svara. es arī zinu, tu teiksi, ka mūs spiež pie zemes milzīgs gaisa stabs. un tev būs taisnība, ka odi ir vajadzīgi, lai bezdelīgas spētu lidot. es apmulsīšu un varbūt arī aizmirsīšu. bet tev gan, mans mīļais, neizbēgt no tās vienas nododošās grafikas sejā.

Tu esi ļoti godīgs pret sevi, bet ne līdz galam. Un tas ir Tavas indes avots.

un vēl es gribēju pateikt, ka mana mīļākā realitāte ir, kad sastopas divu acu pāri. Vismaz šobrīd man tā liekas.

Purvciemā pa gaisu kā uz slīdošās lentas peld milzīga mākoņsieviete nogūlusies uz sāniem, roku zem galvas atspiedusi, izteiktu vidukļa līniju uz ražīgiem Rubensiskiem gurniem.