man ir sajūta, ka ar mani tiek izspēlēts kāds ļauns un nežēlīgs joks.
Tur jau nava nekas dīvains: "Es to rādīju tikai tev, ir bail, ka neizvazā." Tās jau tādas populāras bailes, bet pašas bailīgākās.

Gudri, žaketaiņi vīri saka, ka visas baiļu-bailes ir no nāves, bet es tam gan nevarētu piekrist. Ne jau fakts, ka tu vari nomirt biedē, bet tas, ka tu to nevarēsi apturēt, ka tu nevari izvēlēties. Tāpēc daudzi cilvēki domā un izvēlas izdarīt pašnāvību, jo tā ir vienīgā patiesā, individuālā un personīgā izvēle. Tavās rokās kā stikla lodīte ir kas ārkārtīgi liels un nozīmīgs, kaut kas grandiozs, anormālīgi milzīgs- tava dzīvība. Tikai iedomājies tikai- vienu reizi mūžā tu vadi, ko neiespējami grandiozu- tu, tu esi vienīgais lēmējs, vai lodīti rotaļīgi ieripināt skābē, nežēlīgi sašķaidīt mazos gabaliņos ar gaļas āmuru vai vēl brīdi paturēt siltā plaukstā, vai atkal nevērīgi ieslidināt kabatā. Bet laiks iet- tik-tak, tik-tak un tava vara sāk mazināties.

Es varu arī pastāstīt par nepopulārām bailēm. Man ir bail no taksistiem. (protams tas ir saistīts ar to, ka pirms kāda laika naktī viens taksists neaizveda gluži uz mājām, bet tālāk, sasita seju un atņēma telefonu, tāpēc labāk taksometros ir izlikties, ka tu esi nožēlojama plukata, kas mobīlo telefonu ir redzējis tikai reklāmās, ko reklamē pa televizoru, kas stāv veikala skatlogos, jo arī tā protams tev nava). Bet interesantākais, ka tās bailes ir atkabinājušās jau sen no notikuma un dzīvo pašas par sevi, transformējušās uz tādām pasaku bailēm: viņš, kluss un tumsnējs, sava skārda zārka vadonis, un tu, tāda maza un sarāvusies čokurā aizmugurē, nekad vairs neizkāpsi, jo durvīm būs pazuduši rokturi, un atvēruma vieta metāliski sakususi kopā. Jūs izbrauksiet uz taisnas šosejas, būs nakts, putenis un pamazām riepas vairs neskars asfaltu un trajektorija virzīsies uz augšu.