Lai jau iet, lai jau iet, lai jau tas pulkstenis iet, sapinas pats savās kurpju šņorēs, gāžās izkārtu mēli. Citi saujām grābs no viņa kabatām izbirušos cipariņus- pusstuntiņas, minūtiņas ar pus, trīpadsmit sekundiņas, drudžaini līmēs klāt savām divdesmitčetrstundiņām, cits ar skoču, cits ar balto līmi, paklājot vecas avīzes apakšā. Saudzīgi, kā guļoša bērna galvu noglāstīs ar roku un lepni ierāmēs sevī.
A man nevajag. Man ir neticami daudz, pilnas kabatas, es varētu spēlēt azartspēles, piemēram, pokeru ar laiku, paspēlēt pasakainas summas.