Ak, Dieviņ- tētiņ, kas man te nāk virsū . Visi tarakāni sarosījušies tekalē šurpu-turpu (apokaliptiskā balsī tagad): "Un pār debesīm pacelsies resnais Buņģis- atmaskotājs" ta-da-da- dā, ta-da-da-dāāā. Šitās lēkmes mēs pazīstam un tāpēc paklausīgi nezvanam, nerakstam un neļaujam komunicēt ar mīļiem un tuviem cilvēkiem ne-e, ne-e. Un šito nevar apturēt, tu tikai gribēji pārbaudīt, iesēdies krēslā un automātiski jau tiec piesprādzēts un švou iekšā ekrānā. Un tagad labo vecenīt, ielej vēl pūķim benzīnu mutē.

gaudu dziesmas, gaudu dziesmas Vāaaaaaa (rna)
(sakārtojam šļipsi, pieglaužam paspūrušo matu šķipsnu, noskremšļojamies un nu jau izturētā balsī:
"Visapkārt vienas vienīgas gaudu dziesmas."

Un tas Begemots ir jūs visus aptinis ap pirkstu. Viņš ir īstenībā rūdīts un izvirtīgs nelietis, mazu meitenīšu drāzējs. Un to baraviku viņš zelē  tādēļ, ka tikai tādā veidā viņš var apspiest savas perversās vēlmes. Un ja jūs būtu redzējuši kā tā sēne ir nožļambāta.