Neziņa kā ķieģelis kaklā ledusaukstā ūdenī. Nobrāztiem ceļiem un elkoņiem. Šī pasaule pēdējā laikā smird pēc eļļainiem kartupeļiem un resnu sieviešu sviedriem. Es uzturos pārāk izgaismotās telpās. Un man ir bail, es redzu kā cilvēki aizceļo un nepērk biļeti atpakaļceļam un es tikai ar žēlu smaidu stāvu uz perona un visiem māju ar lakatiņu ar iniciāļiem "mājas".

Es nevarēju noturēties un ar acs kaktiņu tomēr ielūrēju, kā tevi iestīpo vara lādē un iemet kuģa tumšākajā noliktavas kaktā. Tas nozīmē, ka atkal būs jādzīvo uz maizes un ūdens un pusi domas. Un jāizlikas, ka askētisms ir ceļš uz sevi. Bet es negribu vairāk lasīt drupačas no svētku galdiem. Es biju viskrāšņākajā ballē un man bija visskaistākā kleita.

Viņa stāv man tieši aiz muguras.

nu, visi bērniņi pārbaudam maciņus, izkārtojamies pa vietiņām un aši knaši sākam korķēt vaļā pudeles.

man liekas, nekas nevar būt mulsinošāks par vecām mazbudžeta fantastiskajām filmām.