Es viņus pazīšu pēc sarūsējušas lodes pierē, spindzošā klusuma un sārtuma zem ausu ļipiņām. Viņi bāros sēž vieni un īpaši nekomunicē.  Viņi nav tie, kas pateiks "čau", kad pienākas un viņi nesaka "uz redzēšanos". Avīzes viņi arī nelasa un lielais viedoklis izpaliek. Rītos nedzer kafiju un vispār nedzer neko. Šad tad viņus pārņem principi, bet arī tie ir tikai citplanētieši neizskaidrojami. Un skatiens tāds netulkojams vai tieši pārmēru tulkojama labi iestudēta grimase, lai taču citi liek vienreiz mierā, jo scenārijs kā pantiņš atvieglojošs. Bet ja tu kādu pieķer parkā vienu uz soliņa sēžam, viss augums atvēries izbrīnam. Viņi nav attapušies pēc dzimšanas brīža un īsti nesaprot, kas te tagad notiek.