Man ir nedaudz bail no pavasara. Atnāks viņš kā jautrs gejiņš spilgtās klozītēs, neļķi iespraustu pogcaurumā un zīda šallīti plīvojošu. Trieks jokus un dāļās narkotikas. Visu pilsētu nobārstīs tabletēm.  Ieslēgsies starmeši un vairs nekur nevarēs paslēpties. Un smaržas tik smagas, ka lieks galvu atpakaļ līdz salūzīs mugurkauls. Un visi grābāsies melnzemē miklajā un teiks: "Katrs Latvietis pavasarī iznāk sava mazdārziņa priekšā, nometas ceļos un iekrampējas malnzemē. Melnzeme ir mūsu identitāte, slacīta asinīm." Un tad es tāda asiņaina kņupus mēģināšu atrast kādu kaktiņu, kādu pažobeli, kādu vecu māju ar dēļiem aizdauzītiem logiem. Tur es durvju šķirbas aizbāzīšu ar vecām pieputējušām marlēm un palīdīšu zem vienīgās vecās raskladenes un gaidīšu kāmēr pāriet. Bet es arī zinu, ka kāds ienāks, atraus vaļā durvis un atplēsīs logus un istabā ieplūdīs narkotikas pēc jasmīniem smaržojošas. Ziema kā dzīves gudra sieviete, kā "akula", kas tin vīriešus ap pirkstiem, kastaņbrūniem matiem gurdi piemiegs man ar aci un izdzisīs turpat man uz rokām. Un tad mani pārņems spējš nedabīgs prieks un trīcēs visas manas konstrukcijas un raustīsies acuzīlītes, es apkampšu pati sevi, griezīšu zobus, smagi elpošu un līgani dejošu lēno deju istabas vidū tikai sev zināmas mūzikas ritmos. Un visi apkārt sapņainiem nedaudz truliem skatieniem, ledeņu smaidiem klanīs galvas- vēl viens mūsu kontā.