Skatos uz savu rakstāmgaldu un ir sajūta, ka visas lietas ir noskumušas, ka es viņām nepievēršu uzmanību, tādas pamestas, aizmirstas, strīpiņa šķībi uz leju. Pat puķe- fitonija ir novītusi, nolaidusi skumji savas lapiņas uz leju. Tikai tie bērzi aiz loga dzīvo paši par sevi, neatkarīgi no manis.  Vienmēr spītīgi, pārpasaulīgi, strīpiņa vertikāli uz augšu.

A ja nu progresivitāte mana trauslā
vienrīt nepamožas
pieceļos no veca krēsla
lēni čīkstot piešļūcu pie spoguļa
un ir tikai viena poga "backspace"
un ir tikai viens krēsls, viens logs
un viena sviestmaize uz galda- tava.

( brain damage )