nevis mikriņš, bet mikliņš

Un es esmu pārliecināta, ka viss aizmirstais veido savu pasauli, savu telpu. Un tad, kad tu kaut ko atceries, piemēram zivs muguras krāsu, tu to no tās pasaules izrauj ārā. Un zivij pēkšņi ir bezkrāsaina mugura. Un arī Dievs, dzīvojās tur, jo esam par viņu aizmirsuši. Neviens nevar atcerēties, varbūt tikai daži trakonamā. Vispār viņi ir daudz gudrāki un atvērtāki, tajā Tvaika ielā. Vai arī apsēstāki, kā nu kurais.

Tā kā man ir pilnībā atņirdzies kompis- visu laiku slēdzas te iekšā, te ārā, man sāk likties, ka arī skapis tūlīt izslēgsies. Izslēgsies- ieslēgsies sakaltētās ķirbju sēkliņas uz galda un arī es pati sākšu tā viegli mirgot.

palasijos apkārt un sajutos tā šķērmi. Baigi daudz pašnāvniecisku tekstu apkārt. Es te sēžu un domāju par baraviku mērci ar kartupelīšiem un dillītēm, bet kāds cits- kā labāk pārgriezt roku asinsvadus: vertikāli vai horizontāli. Un varbūt vispār labāk sadzerties miega tabletes, jo bail no fiziskām sāpēm. Un es jūtos nedaudz vainīga, ka es tak neko nedaru tikai domāju par savā dillītēm, kuras sakapāt: horizontāli vai vertikāli?