Man bija tik fantastisks sapnis! Visa pilsēta bija kā tāda koncentrācijas nometne, kas dzīvoja vecā milzīgā pamestā skolā vai fabrikā un pie varas esošā valdība lika vislaik visu tīrīt. Visi cilvēki kā no rīta cēlās tā ķērās pie podu, izlietņu un sienu tīrīšanas un uzraudzes bija tādas ļaunas un riebīgas vecenes. Lieki piebilst, ka visi no viņām baidījās. Tā nu mēs tur klīdām pa ēkas, pilsētas lielumā, gaiteņiem (līdz šim sapnis bija brūnganā, tādā rūsas krāsā) un šrubijām visu pēc kārtas. Visu laiku bailēs turēja viena doma (:D), ka pagrabstāvā dzīvo Džīpers Krīpers. Un tad krāsas nomainījās uz tādām ļoti spilgtām un izteiksmīgām, nu tādām, kādas ir, kad narkotikas esi aprijies: zaļš ir zaļu zaļais un debess ir tik ārprātīgi zila, ka kliedz. Notika revolūcija. Tad es neatceros, bet pats svarīgākais- sekoja sapņa skaistākā daļa: man iedalīja lidojošu ziloni. Milzīgu lidojošu ziloni!!! Viņš bija kaut kādā ziloņu rotā un, kad viņiem bija pārtraukumi, mēs satikāmies, es uzsēdos viņam kaut kur skausta rajonā un viņš lidoja. Es sapnī redzēju fantastiskus panorāmas skatus, kādus dzīvē diez vai jebkad piedzīvošu un, pats galvenais, tāda pilnīga mīlestības sajūta. Tas zilonis mani mīlēja, nu, nu gluži kā..nevar pat izstāstīt. Tāds milzīgs kā vilnis maigums no tā ziloņa nāca, tā ka pat nedaudz šķebina, un galva reibst. Beigās jau viņš kļuva cilvēcisks; gāja uz pakaļkājām iedevis man savu ziloņa ķepu- mēs pa kaut kādiem alpiem tur.

Aizveroties tu man nocirti pirkstu galus
- Kāju vai roku?- tu man vaicāji.
Bet es viegli trīcot aplaizīju rētas
un turpināju asināt grābekli.