pelican

šķiet visi ir nākuši no kioskiem, noplēstiem plakātiem no afišu stabiem vai melnām koku saknēm aizmirstās svētdienu pēcpusdienās. viņi kabatās slēpj mitrenes, košļenes vai sakaltušas līmes druskas. kokā vējš purina mutautiņu, laiks sastindzis,jūgendstila puķītes klusi atdzīvojas un aizvijas augšā pie saules.
augšā aiz mākoņa dzīvo vasara, tur tālāk aiz priežu galotnēm izsmērēta marmelāde un izliets piens uz sasilušas vaskadrānas. bet te pie mums lejā ēnās uz trīsriteņiem, divriteņiem, tačkās klusi slīd kartupeļu glabātuvju spiegi sapelējušām cepurītēm. ceriņos salīdušas teātra tantiņas mežģīņu cimdiņos ar binokļiem pēta māju stūros ieķērušos saules starus, savas jaunības vasaras jūrmalā uz deķīša pie tomātiņa, vārītas olas un morzjika. skaistais vīrietis stāv kaktā un knibina mājai no paduses ārā kolekcijā iztrūkstošo akmentiņu.
būs ļoti jāiegriež, būs ļoti jāiegriež virzībai.--> tur augšā saulē bērni baseinā šļakstās ar laiku, putns ienirst debesīs pie viņiem.
tepat uz stūra vecajā satrūnējušajā koka kinoteātrī vakariņas ēd Meistars un Margarita.