pelican

mirkšķinu mirkļus, jo ātrāk mainās, jo mazāk izpratnes vai tu vispār esi vai ir tikai tavs sapnis par būšanu. Kāda nebula vēlme būt cilvēkam un tieši šie putekļi ir salikušies tādā krāsā un dejā, ka var spēcīgi vēlēties mani- savu projekciju, savu vēlmi un visu, visu apkārt.
un otrādāk, es projacēju visu, ko vēlos..pat nebulu. tas ir vienlaicīgi, es pārsteigšu tā ierasto  kustību iesūtot cauri izlekt sadalījušos tīģeri. viņam ir laba humorizjūta, bet viņš ir arī nedaudz tendēts uz bēdīgumu, tāpēc varu tikai gaidīt pārsūtītus brīnumus, kā atbildi uz manu tīģeri.
viss ir tikai nebula ziņā :)

runājot par sportu, visvairāk interesējos par atdalījušos ēnu nindzju  cīņasmākslu paraugdemonstrējumu norisi. rezultātus var apskatīt vislabāk, zem spilgtām laternām vientuļā ielā. šajā sportaveidā, atšķirībā no citiem- visi ir labie.
gribētu satikt cilvēku bez ēnas, tādam šķiet varētu izmērkt cauri rokas, iepludināt viņā savu vaigu un kādu brīdi paturēt savienojuma maģijā. varētu  kāds tāds iemērkt arī manī savas rokas, atvērt kā kombinezonu un iekāpt iekšā, esot pieklājīgs ciemiņš un neindējot mani ar savu vielu.

labāk pastāstīšu: ir agrs rīts, kas smaržo pēc tiko slaukta piena, pienenēm un saules cīņas caur loga rūti. Pie galda sēž meituks ar maizi mutē. rupmaizi. viņas būtību ir apsēdusi gaisma, viņa apstulbusi noskatās gaismas stāstā uz sienām, palodzes, netīrās plīts, līdakas astes lapām, radiatoru putekļiem un dažām kaķa un pieneņu pūkas dejām uz grīdas. skatās sastingusi(varbūt viņai ir nirvāna?). aizmirsusi košļāt maizīti mutē. Rupjmaize aizķērusies aiz plānajām lūpiņām, aplipusi ap smaganām un zem mēles pamazām kļūst salda. kaķis tur dzīvo vislaik, tur tajā plašajā gaismas dzīvē, viņš jau ir paguris blenzt tāpēc uzkrāj citas dāvanas no saules stariem- nozvēlies uz sāniem tīksminās stundām par to kā mazi kairinoši gaismas kukainīši irās cauri mīkstajam kažokam. aiz loga gāžas mūžības ūdenskritums.