pelican

Bet tā jau nav. atkal domas skaldīja un valdīja un tikai tagad, kad esmu visu nakti vēmusi un šķiet, ka izvēmusi labāko daļu no ikdienā sakrātajiem iedomu putekļiem jūtos kaut cik viegla un apskaidrota. brīžos, kad iekrīti miegā pie tevis nāk iemīlējies nelīdzsvarots vīriņš, kas ik pa brīdim transformējas kalsnā sievietē ar kniepadatu un dur tev visur, kur pagadās. tad jūs laižaties abi kopā lejā pa ūdenskritumu, nonākat pie jūras un atkal laiks ir vilkt ārā kādu adatu un durt. pēdējais, ko atceros bija transformācijas, kuras ievēlējās vairāki sapnī tupošie viesi, šķiet tas bija Stucis, kas ievēlējās, sarāvās slaidā lokā un aizrotēja gaisā par melnu bumerangu. tas bija glauni.
un pamosties kā sadalījusies mūmija platajā gultā- vislaik nomodā esošais un neapmierinātais vēders, tad savā starpā sapinušās kājas, tad sakarsusī galva, rokas mostas pašas pēdējās tālu izstieptas uz augšu, aizsapņojušās labākajā turienes daļā. malcītes. gurdas un nenomāktas, pavasarīgas vīnestīgas tās pievijas pie gultas malas, vada ķermeni ārā no gultas taisni uz vannas istabu, kur neapmierinātais vēders izrēķinās ar pārējo ķermeni. ō, kad viņam būs beidzot izdevība iekrist miegā, tas būs dziļš, tumši zaļš mūžameža miegs.