pelican

es rāpjos pa garu priedi augšā. tas ir tik viegli, bez kādas piepūles, tik viegli kā klausīties ūdens pļaukās mirušajam betonam. priede ir ļoti gara iestiepusies debesīs, iespējams tā ir pati garākā priede tajā lejā palikušajā mežā. ceļā satieku dažādas sejas un zvērus, dažādus zvērus ar sejām un dažādas sejas bez zvēriem. skujas maigi plivinās līdz pārvēršas par mazām zaļām izstieptām rociņām.

vismīlošākais cilvēka orgāns ir rokas. pietiek ar vienu pirkstgala pieskāriena pilienu, un tas atstāj sevi citā sirdī līdz pēdējai elpas sekundei un vēlāk līdz bezgalībai kopējā mīlestībā. bieži var pamanīt, ka rokas darbojas pašas  par sevi, dzīvo savu roku dzīvi. kā putni, kas vienkārši lido. nedomā, bet kaut kur lido.acis bailēs melo, acis bailēs skraida apkārt segdamās un tīdamās lakatos. kaut..rokas pēdējā laikā arī ir iemācījušās melot. kā tas varēja notikt?
rokas pa visu istabu. vijīgas siltas, no sienām, blakus spilvenam, aiz loga. rokas daudz un roku gulta.

šobrīd cilvēki nav labi un jauki. šobrīd viņi ir pelēku smilšu krāsā.
šajā naktī visiem, kam  dzīves nesaturēšana, sūtu no pankūkas izgrieztu sniegpārsliņu*