pelican

meitene uz savas lelles spēlē vijoli un dabū ārā jaunas skaņas. tik nedzirdētas, pārsteidzoši virtuozo skanējumu, briesmīgi spēcīgu skaņu- skaņu, kas atgādina prieku par mūziku un elktrošoka sprakšķu dzirksteles uz mirēja krūtīm. mazā lokmatīte, melnajā samta kleitiņā, baltām aprocītēm, bumbuļu zeķītēm, vaigu bedrītēm, ar kotletītii kabatā un pelēko bubuli zem gultas. Mazo princesīt, bubuļu pavēlniecīt, neesi jau sen sapratusi, ka viņi pa šo putekļaino laiku ir kļuvuši par taviem draugiem? Taviem līdzjutējiem un miega konsultantiem? KO saki?

klusums, klususms. gaiteņi tukši, neviens, kas spētu piepildīties līdz malām. tilti snaikstās pāri upēm meklējot pretē'jā pusē, ko laimīgāku, mājas iegrimušas uz mirkli drēgnā snaudā, kā vecmāmiņas, tik virs adīkļiem uzliets betons. KLau, bet mēs šai nabaga planētai esam uzcēluši vēlvienu slāni- sociosfēru, ak dievs cik tā drošvien būtu smirdīga, ja iebāztu galvu no kosmosa puses un pasmaržotu. Ja pieturās pie tā, ka vārdi līp pie sienām (tā kā materializējas), mēs jau sen slīkstam biezā lingvistiskajā purvā, vai nav traki? tu ieelpo vārdus un izelpo burtu kaudzes, tev caur matiem un ādas porām sūcas iekšā bezkrāsaini vārdi, nenozīmīgi un nenormāli nozīmīgi teikumi, stāsti, tev nepateiktie čuksti vai draudi un tu to nevari nedz uztvert, nedz filtrēt, nedz grupēt. Tu tikai brien cauri biljoniem smagu vārdu kaudzei un tad, kad uzpūš vējš tie nedaudz maina plūsmu. Un tu ierunājies, tu iesaucies vai iekunksties un visai šai vielai pievienojas vēl pāris desmiti komponentu. puzles gabaliņu stāstam par cilvēci. un varbūt tad būs tieši tā, kā mākslīgajā intelektuālā. kad mēs būsim visi galīgi  miruši, tad citplanētieši spēs uztvert mūsu stāstus un uztvers telpu, pasauli, kādu pazina cilvēce un stāstus, miljardiem, es pat nezinu lielāko izdomāto ciparu, nu lūk, tas cipars- tik stāstus. Par mani, kas šovakar redzēja pasakainu mēnesi, dzēra karstu kakao un tevi, kas šobrīd lasa. Jā, kāpēc tu lasi? Vai vēlies uzzināt stāstu par sevi? tas ir tik vienkārši spoguļoties, bet pamē'gini tā, uzdod sev jautājumu, ko tu nedarītu un padomā kāpēc un tad atmet melus. tur būs tava stāsta mugurkauls. varbūt tu meklē stāstu, ko vēlies piedzīvot? cilvēki, kas nekaunas no sevis, nemeklē stāstu par sevi. kurā brīdī tu nebiji pietiekami labs/a?

mazo meitenīt un ko tu pašlaik radi? kas ir tavās kolbās un mēģenēs? - Tai skaņai ir burvīgs aromāts, bet bojā gāja kādi divpadsmit izmēģinājum dzīvnieciņi, tas nekas?

vasaras ir dumjas. vasarās es izkalstu kā zāle, un palieku bez smaržas un garšas. Bez iedvesmas. Vasarās dumji paliek cilvēki, kā karstas darvas aromāta apdolbījušās lapsenes, laimīgas no īslaicīgā kaifa. Es gaidu uz rūgušu ābolu un mitras malkas deguma smaržu āgenskalna drēgnā pievakarē. es gaidu uz atvasaras flešbeku. Es gaidu uz smaržīgu baudpilnu skumju vakaru, kad vēsais gaiss skūpstīs man šalles neaizklāto kaklu. Es gaidu, kad pirksti stingi un apsarmujuši varēs negaidīti iespraukties zem krekla pie siltas ādas un just trīsas, kas pāries pār man nepiederoša cilvēka augumu. man patīk tās acis, kas atmostās rudenī. man patīk tie cilvēki rudenī, kas nes krūtīs mazu pelēku putnēnu skumji, bet droši.

- šeit es gribētu pakavēties, bet man ir vēl kas padomā, tu taču zini, ka esmu nepacietīga izgaršot līdz galam, jo es zinu, ka ir vēl, ka var vēl. es drīz jau beigšu, ja?

ir virpuļtrepes kādā vecas centra ielas ēkā un pa tām kāds šobrīd kāpj uz augšu. Kāds, kurš mani zin. Bet varbūt tā ir māja, vientuļa māja lauka vidū, meža malā. Viņš ir ārā  naktī, stāv un zin. Un redz, kā ārpasaules gaisma spiežas iekšā pa izcaurumotajām debesīm. Dažreiz viņam rokās ir nazis, bet dažreiz mutautiņš. dažreiz viņš pamostas ļoti agri un skatās, kā gaisma kāpj pa logu iekšā. tad uzvāra zaļu tēju un iet āra vannā kūpošā aukstā rīta gaisā. Ar nosalušu deguntiņu.

- demonstrējumi ir beigušies, es gribu iziet tur ārā uz balkona, sienāži čirkst aicinot uz slepeniem eksperimentiem.
- arlabunakti