pelican

ai, takš' cik var spiest to poeto-augli. dažreiz ir tik labi vienkārši tāpat bez viltīgām prāta barjerām un aizsegtām bedrēm. tā vienkārši kā Dubultu jūra ar zināmajiem trim sēkļiem. es vēl šovakar biju baltajā kāpā, ja zini tādu. biju domājis pakratīt sirdi un nonākt pie galīgā slēdziena ar kādu diezgan svarīgu cilvēku, bet viss izvērtās otrādāk un beigās Viņa izkratīja sirdi. "baigi labi tā tomēr ar kādu izrunāt šito visu. ne ar vienu citu es tā nevaru," bija viņas pēdējie vārdi saistībā ar šo visu. bet mani pašu joprojām tirda tas savējais. nu labi, bet tas nav tā, ka nevar elpot.

es tagad uzdošu jautājumu ārpus visa šī konteksta. kā tev šķiet, kāds būtu tas mirklis un kas par vietu, kad mēs netīši satiktos? :)