pelican

tā, es, savukārt, veļu esmu izlicis un arī paēdis. tavējais man atsauc atmiņā savējo mazo pārdzīvojumu. tiesa, tas tomēr nebija tik tuvu dabai - tas bija caur autobusa stiklu. braucu uz laukiem pēc negulētām naktīm, kad tika vilkti gali priekš skatēm, un šajā nedaudz eiforiski pagurušajā stāvoklī aiz loga bija frīkains laiks. vienubrīd spīd spilgta saule, te sāk nenormāli gāzt. tomēr kulminācijas punkts bija mirklī, kad tālumā visa debess bija zili melna, bet uz zemes līdz horizontam stiepās rudzu lauks. un tas rudzu lauks bija saules apspīdēts no otras puses, kas tām vārpām lika zaigot. un tagad pats labākais - pleijerī skanēja viens kosmisks gabals un toreiz es tajos vārdos pavisam skaidri sadzirdēju "stop... smile at me... let's talk about blue sky... you and i've seen it". nu, es tev saku, tas bija kaut kas āāāāāāāāāā. man tajā mirklī gribējās raudāt un smieties, un vēlreiz raudāt un tad atkal smieties. redzi, tikai tā lielākā atšķirība mūsu gadījumos ir tā, ka es zināju, kas tas par gabalu :) Alexandroid - 000 Bluesky, ja nu kas. vienmēr, kad tagad uzlieku, uzreiz priekšā bilde ar debesīm un rudzu lauku.

vai, aizmuldējos. tomēr man gribējās arī pastāstīt, ka es tevi ļoti labi saprotu :) un tas augusts tāds, ka ir iesācies uz pārāk dīvainas nots. no rīta šņirkstēja zem ādas cietie nervu galu, kas kļuvuši pastiprināti jūtīgi. tomēr tagad jau sēžu un mierīgi malkoju dišovo vīnu. un es vēl domāju - garšos vai nē. garšo :) esmu arī home alone uz nedēļu, tas arī nedaudz priecē. vēl vairāk laika un vietas sev. tagad man to vajag.