pelican

nu bet tagad par nopietno. ROsinājums par ļusku ģebiļnaju (lielie burti nebūs, jo slinki pirksti (gribot vai ne parādās ceptie zivju pirkstiņi)). nesaprotu kā tas nākas, bet pēdējā laikā man parādās savs individuālais, citiem galīgi nesmieklīgais humors un o-ou, vai tik es nekļūstu smagnēji neasprātīga, tāpat kā tas šizofrēniķis, kas pirms daudziem gadiem pats sev ar konservubundžas vāku nogrieza olas. (lab, tas ir smieklīgi, tagad drošvien visi džeki pāršķirsta kājas) nu, bet ideja ir tāda, ka ja paraudāt nevar (nevar un viss, esmu iestrēgusi starp kadriem, šīberi un aizbraucis, stāviem, ieklemmējusies lecot lidojošajā vāverē vienā acumirklī, starp astronautu un ūdenslīdēju), bet kaut kādas dzīvības pazīmes ir jāizrāda, tāpēc jāsmejās. varētu iemiesoties progresīvā tīneidžerē (kurai noteikti ir anoreksija vai bulīmija) un tad korķis atnāktu vaļā, bet nedrīkst kaitināt iekaisumu dievu, kurš nežēlos, kurš metīs tieši sārtā un ar sātanisku dakšui iebakstīs pāris slimības, bet man tik ļoti nepatīk būt atkarīgai no robocop.
Katrai parādībai ir savs ritms un tu nedrīksti skriet tam pa priekšu, jo savādāk nav jēgas (ar vidzemniecisko ē). PIemēram ir tik stulbi braukt cauri mežam ar mašīnu, pat ar riteni nē. Ir lēni jālavās pakaļ meža ritmam izbaudot katru sūnas saraušanos zem tava svara, jāļauj paauļot garām baltu tauriņu nelīdzsvarotajam trio, nevis jānotriec stingā līķherbārijā pret mašīnas priekšējo stiklu. vai arī ūdeniī. Iebrien upē un ļauj lai tevi laiza tūkstoš mitras teļa mēles, esi ūdenszāle starp miljonu (jā tu nekad nepeldies viens). Un nebaidies no kukaiņiem, viņi ir tikai ziņkārīgi, viņi nepazīst tevi, viņi neatpazīst tevi.