Stāsts un domas -

Pelēki māju masīvi. Tādi, kuru vidū var apmaldīties. Tu ej, ej, ej, griezies riņķī, ej atkal, pazaudē savu ceļu, atrodi citu - kā tādā ļaunā murgā. Itin visur Tev pretī smejoši pelēki logi, aiz katra dzīvo kāds cilvēks. Kā tādā spoku pilsētā. Kā tādā murgā.
Cilvēki katru rītu ceļas, apēd savas dienišķās brokastis, kas pirktas tuvējā veikalā - tālu taču nav vērts iet, dodas uz pieturām, tikpat pelēkām kā viņu mājas, un sēž visu dienu savos krutajos darbos. Kuros viņi nopelna tieši tik, cik vajadzīgs, lai vakarā viņi atgrieztos savos pelēkajos masīvos un paslēptos aiz logiem. Pelēki, pelēki, pelēki.
Un viņi neredz, ka kāds bērnelis pagalmā izkaisījis krāsainus konfekšu papīrus.