Stāsts un domas - 1. Marts 2006

Tādas siltas tirpas cauri ķermenim izslīdēja, redzot Tevi redzam.

Tik skaļi, kā sniegpārslām krītot, krīt domas. Tik maigi, kā āmuram sitot, ir mūsu vārdi. Tikai mirklis. Tie jāsakrāj un jāatstāj, kā mūsu vecmāmiņas ir krājušas un krāj vēstules. Lādēs, kaudzēs ar lentītēm apsietas, bez lentītēm. Mazliet dzeltenīgas, bet noteikti - smaržīgas.
Ir apņemšanās.