ne tikai tā. - Post a comment

šodiena.
No rīta pamodod kā tāds uzpampis ķirbis. Galva sprāga pušu un likās [nesasitos], ka reibst. Iedzēru kafiju, paēdu, iedzēru zāles. Pārgāja.
Mēs braucām pie vecmāmiņas uz Baldoni.
Kaķim A. ir meiteņu dienas, tā teikt. Pāreja no kaķēna uz kaķeni. Šausmīga bŗēkšana, zemes mīļošana un mīlestības lūgšana VISIEM. [tagad uzmaukusies sunim Dž.]
Ceļā uz to pilsētu ap Olaines rajonu sastapām ziemu. Tāds putenis, ar ŠITIK lielām pārslām. Briesmīgi [jā!!!] skaisti... Bet bailīgi. Likās ka zemes nav. un debesu nav. Ir tikai sniegs, baltums un es mašīnā.
Pie vecmāmiņas skumīgi. Žēl skatīties... Sanesām viņai malku.. Bet tur es atradu grāmatu, stāvēja nolikta uz galdiņa. Vecmāmiņa savākusi tajās savās humpalās... kurās gan grāmatu vairs neesot.. 1940.gadā izdota Zentas Mauriņas "Neaizsūtīta vēstule".
Iegrimu. Aizrāvos. Vākā ir ieraksts "Macies smiet, kad dvēsele raud!" 1948g. dāvāta Mildiņai. Iegrimu [būtu visu ceļu lasījusi, ja nebūtu vakar trijos mājās pārvilkusies un nenāktu MILZĪGS miegs...]. Bet izlasīju kādu 3daļu. [ātri lasās un ļoti neliela].
Un mani APTVĒRA citāti - "Tas ir labi, ka zārku veikals atrodas pie slimnīcas ieejas, tā slimnieks, iebraucot hospitālī, nojauš, ka slimnīcā nav jāžēlojas par cieto gultu un netīkami mitriem palagiem, jo gulta slimnīcā tam lemta tikai īsu brīdi, bet tur gaiši apgaismotajā telpā pretī slimnīcas vārtiem gaida vesela rinda mūža gultu: gan no stipra ozola, gan koši baltas, it kā ar balles tērpu tur būtu jāapguļas; un šīs mūža gultas ir daudz cietākas par cietāko slimnīcas gultu."
"...ir tādi cilvēki, kas raud bez asarām..."

"...jo veselais slimo nekad nesapratīs [tad jau ātrāk bagātais sapratīs nabagu]."

Grāmata par to kā viņa jūt slimnīcas valdnieku Neredzamo Iznīcinātāju. Kas paņem aiz rokas pacientus un aizved... aizsaulē. To visi jūt. Viņu. Bet nepiemin.

visu ceļu [šurp, turp] skanēja Jāņa dāvāts cd. labs bez gala. Jā. Dziesmas lika padomāt arī. [pfff...?]

un tad man lika ienest malku. 6us grozus. Un pie pirmajiem 2iem groziem es sastapos ar ļaunāko murgu. Tur uz divām pagalēm [šķūnī] pēc kārtas atradu ZIRNEKĻUS , kas gulēja ietinušies baltās sedziņās. Pirmo pagali aizmetu, apakšā uz nākošās ATKAL viens. un tas otrais kustējās, staipīja savas nejaukās kājeles... Man bail. Turpmāk man nācās ar bailēm ņemt katru pagali, domājot par to, vai kāds no viņiem man uzbruks. Nu domāju, ka tur to ir tūkstošiem. Un viņi drīz modīsies... Tagad man ir bail no mūsu šķūnīša, no kura suns M. zog pagalītes. pfff.

tagad es te sēžu ar domām par tiem radījumiem,. suns Dž. neatlaidīgi cenšas pievērst manu uzmanību, brīžam tikai dzirdu kaķa A. brēcienus, jo austiņas un skaista mūzika.

Un domas par to, kā nevēlos mācīties... Kā nevēlos rīt doties uz slapjo un nejauko Rīgu un pārējo, kas mani sagaida...
Fui.