ne tikai tā. - Post a comment

vakar atkritu dīvānā un vispār daudz ko sapratu. kā tas ir - tik forši, nu tik forši - dzīvot kopā, darīt kopā, rēķināties, mīlēt, gaidīt un rūpēties. ar šādu dzīvošanu kopā - kas nozīmē - divatā, esmu daudz ko sevī jaunu iedibinājusi, kas slēpās kaut kur dziļi, dziļi zem ribām pirms tam. piemēram, kā izrādās man tīri labi patīk gatavot ēst, kaut kādas idejas šaudās pa galvu un vēlas tikt realizētas, bet man ir roku par maz, lai visu apdarītu. kad dzīvojām četratā lielajā, foršajā dzīvoklī tieši virs mazā, foršā veikaliņa, bija citādi. tad es pat olu sev lāga nevarēju uzcept, to vienmēr izdarīja manā vietā, gribi vai nē. tad uznāca panīkums un doma - ai, kāda no tā visa jēga. sasaldēts un atsaldēts, kad neviena nav mājās. tagad man patīk arī māju kārtot, tas ir dīvaini, no tiesas tik dīvaini, ka man pat mazliet kauns. vai es pazaudēju kaut ko no sevis? bet tad es paskatos rinķī un saprotu, ka nepazaudēju gan neko, tikai vēl kaut kas jauns pienāk klāt, blakus. tās ir tās reizes, kad manī burbuļo mājīguma sajūta, rosība un mīlestības enerģija pret Viņu un mājokli, lai kāds tas arī būtu. patiesībā sava veida mīlestība jau rodas arī pret kaimiņiem, kuru televizoru var dzirdēt caur mūsu kontaktu. caur skaņu iepazīstu viņu paražas un dzīves ritmu. lūk kā. vēl tikai viens saņēmiens jāizdara, jāpieradinās celties 7os no rīta, lai būtu "rīts". man vienmēr patīk rīti, pirms iešanas ārā no mājas, kad tiek dzerta kafija, pļāpāts un notiek sapošanās darbiņi. bet šeku reku esam tik slinki, ka vienmēr guļam līdz pēdējai minūtei, un viss kas atliek ir - celties un velties. no gultas ārā, pa durvīm laukā. riebjas. gribētos arī, lai ir kāda varen' interesanta avīze, kas no rīta uzmindrina, un tā čuč manā pastakastē dienu no dienas. bet nav. politika. avārijas. dabas katastrofas. arī mazliet riebj. bet īstenībā jau viss ir no paša atkarīgs, es varētu skatīties multenes no rītiem, ja man būtu multeņu kanāls, bet nav. lūk! bet īstenībā viss ir tik forši un man tik dikti patīk šī mūsveidīgā rutīna, kas mazpamazām iestājas, bet ir tik jauka, jo tā ir mūsu. tā ir mana rutīna, kurā es, atnākot mājās no darba, varu ieiet vannā, pēc kuras varu plika vazāties apkārt, pēc darba varu pati sataisīt visu, kas kārojas vakariņās, varam saktīties seriālus un filmas, neviens mūs necenšas pārtraukt ar garām runām un muļķīgiem jautājumiem, mēs varam, varam, varam. un es taču tagad varu sēdēt darbā un par to visu priecāties, nu tik jau nu forši tas ir!