ne tikai tā. - Post a comment

Ir brīži, kad liekas, ka nekas nav maināms. Ka dzīve ir iesprūdusi. Bet ir arī brīži, kad šķiet, ka viss vēl nav zaudēts. Ka viss mainīsies. Ka ir tikai jāsāk ticēt. Iesākumā jau ticēt un paļauties uz sevi. Kas mainīsies, kad dzīve būs ciāda? Vai dzīves ritms mainīs visu, kas ir sakrāts, mīlēts, lolots, iegūts? Es paļaujos uz to, ka tas, kas ir patiesi svarīgs, paliks nemainīgs pat tad, ja dzīve apgriezīsies ar kājām gaisā. Es ceru, ka spēšu nosargāt to, ko esmu sagrābusi pa šo laiku... 18 gadi... Un jau tik daudz ir mainījies. Vai tiešām laiks nekad nemēdz apstāties? Ļaut izbaudīt. Tūlīt pienāks tas brīdis, kad būs jāmācās pastāvēt. Vienai. vai manas kājas pratīs neļodzīties? Iešu stabili un droši. Jo es taču to spēju. Es neesmu sliktāka. Visas zvaigznes jau neaizslīd. Dažas paliek un ļauj mums vēlēties tām piekļūt. Tās dažas ir mūsu.