ne tikai tā. - October 1st, 2013

vakar es dzēru medalu.
tā ir diezgan svarīga informācija, jo man negaršo medus. nu nevis negaršo, bet es bērnībā to pārēdos un tagad mums ir diezgan saspīlētas attiecības. bet medalus man garšoja.
bet vēl par medalu vairāk man garšoja tikšanās ar pasaules klejotāju Lindu. nē, nu tā jau ir, ka tagad man nedaudz sāp galva un visa pasaule tādās smieklīgās krāsās. bet viss ir labs, kam bijis labs iemesls.


Lindai tie stāsti gan vispār tādi pabaisi. kā tas ir, kad tu priecājies par to, ka ceļā tev tikai divas reizes piedāvājuši seksu. lai cik dīvaini tas neizklausītos, kāds par to var priecāties. man būtu bail. kā pāvam, kam no astes visas spalvas izbirušas.


man ir mazliet skumji, ka viņa visu laiku ir prom, bet tajā pašā laikā es priecājos. vismaz kāds no mums zina, ko vēlas. vai vismaz zina, ka vēlas zināt, ko vēlas. un meklē sevi. nevis kā es, es arvien neko nezinu, es esmu kā nezinītis nevis saules, bet savā pašas pilsētā. sēžu dienu no dienas un turpinu nezināt. kas es esmu un kāpēc.
Viņa saka, ka man ir mazāk par mēnesi, lai atrastu dabīgo sildītāju. miesu un asinis, kas riņķo paātrinātā tempā, mani sildot. jo gulta esot neķītri lieliska, kā piemērota. mēnesi, jo tad būs pavisam auksti. Linda visu laiku mani biedē ar aukstāko ziemu simts gados, man jāemigrē, bet kur?
vispār brīžiem šķiet, ka tas laiks skrien uz priekšu, skrien, skrien, bet nekas jau nemainās. ja neskaita to, ka es palieku vecāka. un viņas arī. un vēl ja neskaita to, ka Ilona būs mamma. un viņa ir precējusies ar savu mūža mīlu. bet kur esam mēs? bez darbiem un mīlestībām plūstam kaut kur starp ikdienu un ceļu. kas nu kuram. bet, kad mēs satiekamies, viss jau ir tieši tāpat, kā bijis. mēs arvien smejamies par tiem pašiem jokiem, mīlam viena otru un vienmēr būsim pateicīgas tam, ka laiks savedis mūs kopā, vai tas ir ģeogrāfijas kabineta sols, vai internets, jo tomēr katra esam savā pasaules malā.
Viņa priecājas, ka arvien ir uz manas sienas. jā, ir cilvēki, kuru tur vairs nav. vieta uz sienas ir jānopelna. vieta manā sirdī jānopelna. tā siena ir kā spogulis, kurā es katru dienu skatos. no paša rīta, atverot acis.



es esmu mazliet laimīga un mazliet skumja šodien. par visādām lietām, par notikumiem un cilvēkiem.


bet būs jau labi. jo viss ir labs, kam labs iemesls - un man iemesls ir, jo jāsvin dzīvi.

palaidām mājaslapu.
jūtos nedaudz izsmelta un nospiesta.
nav manī gandarījuma sajūtas. es nezinu, vai šeit tāda vispār iespējama.

izdzēru glāzi vīna un nespēju saprast, kur atrodos. tādi kā biezokņi, tādas kā bailes.
laikam biju pelnījusi.