ne tikai tā. - September 23rd, 2013

Nezināmu iemeslu dēļ, šorīts iesācies ar "kad man vairs nebūs sešpadsmit..." galvā. nezinu gan, ko es pa nakti esmu sapņojusi.
lai arī vienu daļu no sapņa es atceros, es gatavoju ēst (pat atceros, ko), bet cilvēki tikai turpināja nākt un nākt, un man bija bail, ka visiem nepietiks. tā, lūk.
tagad pavisam oficiāli ir atnācis rudens, pat visos kalendāros ierakstīts, ka vakar bez klauvēšanas iesoļojis Latvijā. var just, jā. ārā ir auksts, bet rīta duša sagādā galvassāpes jau pat pirms tā sākusies. it kā jau skaists gadalaiks, bet nu tomēr tāds mazliet skumjš.



vakar braucu ar mašīnu uz rīgu. viena. un arvien mazliet sāpēja doma par ideju, ka varētu mašīnu pārdot. tā ir sajūta... tu brauc, mūzika skaļi skan, lietus sitas logā, bet tu domā. tā visu var izdomāt. ja būtu, kur, es visur būtu vakar aizbraukusi. tik ļoti sajūta.

vispār es ļoti gribu uz to Viļņu aizbraukt. sēdēt kādā jaukā restūzītī un ēst mīdijas sidra mērcē, ko Elīza ieteica. bet man nav kompānijas, lūk, kā. tā ir, kad esi viens. visiem pārējiem pašiem savas dzīves. nevienam nav manējās. bet nu ja, diez vai sanāks. vismaz šoruden.

ā, jā.
tā kā ārā tagad daudz līņā un vakaros ir tumšs, sākas pastiprinātā vēlme pēc tiem spēļu vakariem.
es jau uzrīkotu, tikai man nav spēļu. :)

Un lai cik savādi nebūtu, man patiešām patīk tā dziesma. Mehāniskās izjūtas. kaut kas tur ir. Varbūt vainīga mana pirmā sakare ar to dziesmu, vai kāzu rīts un ģitāra, varbūt vainīgs kas cits. Bet ir.

man prieks par viņiem, ka sanācis. vēlētos, lai sanāk vēl.