| Sep. 16th, 2013 12:08 pm un tad ir arī tādas dienas, kā šī.
austiņās skan instrumentālis un visa pasaule danco tam līdzi. danco pēc klavieru taustiņiem, danco pēc zvaniņiem.
vakar biju ciemos pie Martas. un Paulas. jā, jo tagad vienmēr jāsaka abi vārdi, jo tagad viens vairs nav viens. un tā jau vairākus gadus, tikai saites kaut kur pašķīdušas ar vienu, bet otrs aug griezdamies. labi, es vairāk teikšu tā, ka saites ir nevis pašķīdušas, bet kā tāda košļene izstiepušās garas, garas. vajag atkal sarullēt bumbiņā. kā marcipānu vakar.
bet vispār man ļoti patika, es ļoti laimīga. Paula ir viens no skaistākajiem bērniem, kāds pēdējā laikā redzēts. un man tāds kā lepnums, tāds kā prieks, tāds ka gandarījums, ka tā.
vispār tajā Tukumā diezgan forši. vakar tāda jauka svētdiena izvērtās, un es nenogulēju visu dienu, kas jau ir apsveicami, es braucu ar vilcienu un saule spīdēja. un Tukums tāds kluss, kluss bija, ka savu elpu varēja dzirdēt.
bet nedēļas nogalē atkal visādi gāja. un tu pats atkal nesaproti, kā. jo it kā labi, it kā nē. bet sestdiena bija pilna moku, es raudāju no sāpēm un man gribējās vemt. no tā kā galva plīsa un šķita, ka kāds tur iemontējis motorzāģi. nu bet tā, ka ne aizmigt, ne pakustēties. tikai guli. kā dārzenis un sit sevi. bet ko var gribēt, kā jau bija jaušams - saprāts piektdien uz ballīti līdzi nebija atnācis.
visi saka, ka šonedēļ vasara pavisam galā. kraujas malā stāv un grasās lēkt lejā. it kā jau gribas viņai piesiet striķīti, lai paliek vismaz karājamies aukliņā, lai neparauj tā laika upe līdzi, kas tur apakšā rēkdama joņo, bet nu ko nu. ne jau nu es liktenim pretī stāšos. visam savs laiks. arī lapām birt un sniegam glāstīt seju.
visu laiku gribas, lai ir skaisti. un, kad ir skaisti, tad atkal sanāk kaut kādu mocekli izlobīt. nu, kas tas ir? kas, it kā citādi nespētu, it kā vienmēr kam iekšā jāgrauž. kaut kādas muļķīgas iedomas.
mirkšķinām ačeles un skatāmies uz priekšu. Leave a comment |
