| Aug. 22nd, 2013 01:21 pm es taču redzu, ka saule noriet agrāk. es taču saožu, es taču neesmu pavisam dumja, ka nezinātu, ka vasara iet uz galu. es taču jūtu, ka kājas sāk salt, ka džinsi svarīgāki par plikdupšu brunčiem un ka saulesbrilles, somā bružājoties, draud sadalīties. apvainojušās.
smieklīga padarīšana tā vasara, klausies. atnāk, sagroza visiem prātus un tad, asti lepni izslējusi, aizcilpo prom. un es tajā brīdī palieku sēžām rudens peļķē, blisinot acis un nesaprotot - kas bija, kur palika? nē, nu! var jau teikt visādi - izbaudi, izskrienies, izcilpo visu savu pasauli un savāc lietas, ko pēc tam visu pārējo gadu glabāt zem spilvena piemiņai. bet kā tieši? es taču pat nepamanīju - tieši tik lielas acis es šogad biju izpletusi, lai visu redzētu, lai visu labi, labi saskatītu, bet kas tev deva? špidiukc, un prom ir. vien tāds mazs pļautas zāles smaržas kubiciņš paripo zem galda un varu to izķeksēt. lūk, tas ir viss, kas man no vasaras palicis.
tagad var iziet vakarā ārā, pieturēties pie aukstas alus glāzes, kas salda kā medus, bet svarīgākais tajā visā ir - silts džemperis, slēgtas kurpītes un mīksta šalle, kurā iespraust degunu, kad salst. nu ja! tas taču rudens, kas ausī man pūš visādas jēlības. saka, ka vasara jau tikai tāds romāniņš, atnāca, izmantoja un aizgāja, atstājot ar garu degunu un vienu mazu asaru acī.
nu tad ko, šajā brīdī, kad labsajūtā gribētos murrāt kādā piesaulītē, es tikai saraucu degunu un atmetu matus - nekas, nekas, nāks jau arī citas vasaras. taču viss, kas man jādara - jāpagaida viens nepilns gadiņš. un kas gan tas ir? paskries man garām, neuzmezdams ne acu skatu. tā viņi skrien. tie jaunie un skaistie, tā skrien. un es skrienu līdzi - gar ceļa maliņu, brīžiem aiz sētas, bet līdzi. kā bērni, kas dzenas pakaļ spožo motociklistu brigādei, kas joņo cauri mazajam ciematiņam.
tā, lūk, mēs jožam tam laikam līdzi. bet tas, kā ar tupeli pa pakausi dabūjis, skrien arvien ātrāk un ātrāk. un man mazliet bail, ka neaizmūk. Leave a comment |
