Aug. 1st, 2013 10:15 am tu zini, kā ir, kad redzi, kā salūzt cilvēks? ir tā, ka sirdi rauj ārā. tu varētu darīt visu, lai viņu atbalstītu, uzmundrinātu, sapurinātu, bet tu nevari. tu tikai stāvi un skaties. un asaras birst kā pupas un krīt aiz kleitas. tad tu esi slapjš un nelaimīgs. šķiet, ka tādās reizēs tu kaut nedaudz pārvērtē sevi un pasauli. tu pārvērtē, kas ir svarīgs, tu pārvērtē, kā sāp. kā ir, kad vairs nekad. un tajā brīdī, kad dzirdi dobjo skaņu, kad smiltis sitas pret zārka vāku, tu saproti, ka ir lietas, ko nekad, nekad vairs nevarēs labot. ir lietas, ko nekad, nekad vairs nevarēs pateikt. un kaut kas tevī iekšā saplīst. man sāp aiziešanas. un man vēl jo vairāk sāp netaisnīgas aiziešanas.
šajā reizē laikam vairāk sāp palicēji. viņiem atņem daļu pasaules, daļu dzīves, daļu sirds. atņem un saka - tagad dzīvo. viņi dzīvos, viņi stipri, bet sāp. kaut kāda daļa no viņiem aizgājusi līdz ar to cilvēku. un tu skaties un vienīgais par ko domā, lai nekad, nekad man vairs nebūtu nevienam sejā jāredz tās sāpes. man apkārt ir tik labi un gaiši cilvēki. es vēlos, lai viņi ir arī laimīgi cilvēki. reti skumjas šīs dienas. 1 comment - Leave a comment |