ne tikai tā. - July 11th, 2013

starp to visu jezgu atkal ir piezadzies Domātājs.
Domātājs tur savā klēpī manu galvu, glāsta manus matus un dveš domas. viņš bija aizgājis. uz atgriešanos. Domātājs saka, ka tā ir nepareizi, viņš saka - kā tad tur ir tām gudrībām, kā ir ar pareizajām rīcībām? es viņam spītīgi turos pretī - cik tad var, nu, cik? cik ilgi skriesi pa taciņu, cik skriesi visiem nopakaļus? bet te man gribas hop. un vienu solīti nost no taciņas. visi taču zina, ka saldākās ogas uz taciņas neaug. jābrien iekšā, es saku - jābrien iekšā. un es tikai vienu mazu solīti, mazliet, mazliet. klusām, klusām. bet kāds redzēja, kāds uzreiz krata pirkstu un met man savus skatienus. nu, ko tu met? ko tu per?
Domātājs saka, ka jāklausa. Domātājs saka, ka laiks atkal atsēsties un dzīvot tālāk klusiņām, klusiņām. Domātājs bāž tās domas manī pa visiem galiem. pa matu galiem, pa pirkstu galiem un pat pa degungalu. es Domātājam saku - tikai ne degunu, tikai ne. degungalam jau tā grūti. Bet nē - špidiukts domas sprūk iekšā, atpakaļ neskatīdamās.
mīļā, mazā. gulēt gultā un neklausīties nevienā. ļaut Domātājam mani iemidzināt, ļaut, lai viņš man glāsta seju, ļaut, lai viņš rada manus sapņus un cerības. bet Domātājs tikai bur drāmu. sēž man aiz muguras un krata to pirkstu. un es dzirdu, kā tas pirksts šķeļ gaisu. vecs tas pirksts. jo vairāk domu, jo Domātājs vecāks. es domāju, ka viņam varētu būt kādi tūkstoš gadi, ja tā skatās.
Domātājs man visu laiku jautā - ja jau nevajag nevienu, kādēļ tomēr vajag visus? Domātājs nesaprot. viņš tikai blenž baltā sienā un domā. domā par mani, domā par mums, domā par viņiem. domā, kā pareizi un kā nē. domā, kamēr tie gadi klāt nāk. domā, kamēr tas pirksts arvien krunkaināks kļūst.
Domātāj? cik ilgi uzkavēsies? Domātājs pūš, Domātājs nezina. un es nezinu.
bet es zinu - kamēr Domātājs man stāv līdzās, smiekli nebūs tādi, skatieni nebūs tādi un vispār - brīvība nebūs tāda.
jo Domātājs saulei aizstājies priekšā.

viņi pīpē pie mana loga, un man paliek slikti.
ejiet prom. pūtiet dūmus citā dvēselē.
lieciet manu dvēseli mierā.
manai dvēselei šodien vajag mīlestību, beznosacījumu mīlestību. manai dvēselei gribas mieru.
bet ir tikai dūmi, visu apņemoši dūmi, kas smacē manu dvēseli nost. tā raud.
es atvēru logu, lai tā var elpot, es gribēju tai gaisu, bet nē.
es taču paskatos pa labi un tad pa kreisi. un visi uz mani skatās un smīn - tavai dvēselei taču nebūs miera, tava dvēsele taču čīkst.
nu, neraudi. viņi nāk un iet, bet mēs paliekam. dvēsele, nesatraucies. tie dūmi izklīdīs, un mēs atkal varēsim elpot. un tad mūs varēs saskatīt tie, kurus gaidām. un tie atradīs ceļu pie mums.
un tad vairs neviens nevarēs pūst tos dūmus manā dvēselē. tad tā gulēs kādās siltās, gādīgās rokās un smaidīs kā bērns.