ne tikai tā. - June 27th, 2013

ir tikai pats rīts, bet manā galvā jau kā sienāži lēkā čupiņa domu.
nezināmu iemeslu dēļ šorīt pamodos ar domu, ka tas nu gan ir interesanti un manam prātam arvien nesaprotami - nu tā šķiršanās padarīšana. ka tu, cilvēks, tik daudzus gadus kādu uzskati par savu pasauli, bet tad vienā dienā - šņiks un šņaks izgriez viņu no savas dzīves. un tad jūs vienkārši dzīvojat katrs savu pasaulīti. un ir kā tajā dziesmā, ka viņš ir tikai kāds, ko tu kādreiz pazini. tas tā, bez slēptām skumjām. vienkārši interesanti, kas tajās smadzenēs un cilvēku dzīvēs notiek.
vakar bija tāds karstums, ka man šķita, ka es iekusīšu iekšā gultā. šorīt pamodos nosalusi. smieklīgās padarīšanas, nu!
šodien jābrauc uz Dobeli pakaļ mašīnai. Un tad atpakaļ. labi, ka man patīk braukāties.
viena satikšanās galīgi var mainīt visu skatījumu. ļoti aizraujoši.
es ļoti gaidu rītdienu. zinu, ka nekad un ne par ko nedrīkst pārāk sapriecāties un sataisīt miljoniem sapnīšu, taču kā lai tā nedara? kā lai spēj? ļoti iespējams, ka būs visparastākā piektdiena, bet es gribētu, lai ir citādi.
kad tu paskaties uz cilvēkiem no otras puses.
vēl es esmu atradusi čupiņu lielisku dziesmu, kas atkal mani rausta uz visām pusēm. nē, nu tas ir pavisam apbrīnojami, kā mūzika spēj tirināt cilvēku. gan ārēji, gan iekšēji. mētā manas sajūtas no vienas puses uz otru, krata manas kājas un liek domām skraidīt kā satrakotiem zirgiem. vai sēdēt un raudzīties tālumā.
šņiks un šņaks.
es jūtos ļoti labi šobrīd, šķiet, ka tas jāieraksta, lai es neaizmirstu. man ir tāda tendence šito lietu aizmirst. un tad bēdāties par kaut ko, kas nemaz uz mani neattiecas, jo es vienkārši esmu aizmirsusi. man taču tagad viss ir - ģimene ir, draugi ir, dzīvesvieta ir, darbs ir, sabiedriskā dzīve arī griežas un pati sev... jā, pati sev es arī esmu. lūk, kā gan vēl?
vienmēr esmu gribējusi uzrakstīt pasaciņu. vienmēr sanākušas tikai tādas absurda pasaciņas. nu?
šodien laikam man viss šķiet interesanti. apbrīnoju apbrīnojamo.