ne tikai tā. - June 21st, 2013

noskūpsti man actiņas, es teicu. viņš prasīja, kādēļ tieši actiņas, ja var noskūpstīt jebko citu. es teicu, ka actiņas sagurušas, actiņas smagas un actiņām vajag mīlestību. noskūpstīja.
pēc tam sekoja strīds. kārtējais. neizbēgamais un bezjēdzīgais strīds, kurā atkal tika raustītas uz pusēm domas, sajūtas, tika dalītas izjūtas, iespējas un sapņi. nespēja pieņemt lēmumus, vēlme uzgrūst atbildību uz cita pleciem. tieksme dzirdēt to, ko pašam bail pateikt.
es pateicu. un viņš aizgāja. ļoti iespējams, ka uz visiem laikiem.
un tā ir labāk.

es biju kā mazs kaķēns, kas samulsis sēž gultas stūrī un savām nakts nogurdinātajām acīm raugās tajā, kam nebūs būt. es mazliet rāvu sevi uz pusēm, es mazliet sastingu, lai saprastu, kā ir labāk. kad gribas klusām iegulties azotē un aizmigt, apņemtai ar to smaržu, sajūtot to roku matos. tajā pašā laikā vēloties aizcirst durvis, aizcirst savu pasauli, lai tajā nelien visi, kam nav slinkums. aizcirst sevi. kad vienā gultas pusē ir manas vēlmes pēc tuvības, bet otrā kliedzošas alkas pēc vienatnes. šobrīd manā pasaulē nav vietas drāmām. šobrīd manā pasaulē nav vietas neskaidrībām. un es nolēmu.

durvis aizvērās no otras puses un es paliku viena tik agrā stundā. un nesapratu, kas mani satrauc vairāk - vienatne vai līdz modinātāja zvanam atlikušās divas stundas. un tad es sapratu - spēlēšanās.

galvenais, lai tev nav auksti, galvenais lai tev nesalst, viņš teica. tikai nemokies. es teicu, ka pati varu par sevi parūpēties, ka man viss ir labi, ka ir labi, kā ir. mazā. saule rietēja un sarunas vedās kā pa meža taku, lielpilsēta skrēja garām neatskatoties. ir tik daudz kas, ko es nevēlos zināt, es teicu, tik daudz, ko es vēlos, lai tu atstāj sev. pārāka pietuvināšanās neko labu nedos. pārākā pašapliecināšanās. viss ir jauki līdz brīdim, kad vairs nav jauki.

mazā, es redzu, ka tu skumsti, viņš teica. es atbildēju, ka nē. es esmu domīga. domīga vai skumja? par ko tad man skumt, vai tad šodienā ir kas vērts manu skumju? es zinu, ko tu domā, viņš teica. nē, pat nojausmas nav. tik pat ļoti, cik tu uzstāj, ka es tevi nepazīstu. nezinu ne mazākajā kripatiņā. es tevi pazīstu tik pat, cik lielu, melnu mākoni, kas draudīgi šņāc man sejā un gatavojas mani apliet ar aukstu dušu. es zinu, kas būs, bet es neko nezinu, kas tam iekšā darās. tur vienā brīdī ir dzirksteles, bet otrā jau klajš tukšums. klusums, kā pirms vētras. bet vētra var arī nepienākt. mani vārdi līst aumaļām, bet ne šoreiz. šoreiz viss tiek izliets sevī. saki, saki visu, ko domā, nav nekādas jēgas paturēt lietas sevī, viņš teica. bet es tikai klusējot blenzu tukšumā. ārdurvis nepārtraukti klaudzēja, un logs drebēja tām līdzi. vai tā ir katru nakti? tā ir, tā ir dienu un nakti, tā ir rītu un vakaru, tā tagad ir mana dzīve, kas tur klaudz. tā tagad ir mana skaņa - klaudz. klaudz iekšā un klaudz ārā.

piedod, ka tik stipri, piedod, ka es pārāk, es centīšos tevi nesalauzt, viņš teica brīdī, kad es sāku rīstīties no tā, ka nespēju vairs paelpot. es tvēru gaisu, un pār vaigu noritēja asara. ne skumju, ne prieka. bezgaisa asara. pārņēma sajūta, ka elpas trūkums šo visu varētu pavadīt, un man palika bail. es tikko esmu sākusi elpot. un tajā brīdī kāds uzliek manai sejai spilvenu.

viņš aizvēra durvis aiz sevis, pliki nosakot, ka tieši to jau bija vēlējies dzirdēt. tieši manas dusmas, tieši manu salūšanu. paliku ar apziņu, ka tas ir negodīgi, ka man nav dota iespēja. ka tā ir kā spēle, kuras noteikumus es nezināju un man bija paredzēts zaudēt. es jutos aizvainota. spēles beigas.

spēli es nenožēloju. sevi es nenožēloju. es nožēloju viņu, jo šaubos, ka viņš no tā ko guvis. kā satraukts kaķis, kurš nespēj izlemt, kurā istabā iet, tādēļ stāv pa vidu un kliedz. un kliegs tā mūžam. metoties no viena ceļa otrā. un sev iestāstīs, ka pasaule vainīga, ka neviens jau nesaprot. ka neviens nezina. un pats jau arī.

es saloku savu spēļu laukumu, rūpīgi nokratu smiltis, kas liekās stumdīšanās dēļ saķērušās klāt, un ielieku to skapī. šim vakaram gana spēlēts.