| Feb. 26th, 2013 12:29 pm kā ir ar tām lietām, ko drīkst un ko nē. kā ir ar tām izjūtām, ko tu vari sev iestāstīt, bet kā ar tām, ko nevari? kas nav atkarīgas no tevis, bet tikai lien tavās notrulinātajās un neaizsargātajās smadzenēs. kā ir?
pēdējās dienās kaut kāda krīze, kaut kāds emociju burbuļa sprādziens un katra otrā diena liekas nejēdzīgu moku pilna. es cenšos sev iestāstīt, ka viss ir ir pareizi, jo tā ir, bet laikam ir lietas, kas ir jāizsāp, ir lietas, kas ir jāpārdzīvo un tad jāpalaiž. vēl vairāk es visu cenšos novelt uz savu iekšējo es, kas tik ļoti pieķeras lietām, cilvēkiem un vietām. kas skatās un urķējas pagātnē, bakstot tur dzīvojošos tēlus un mudinot tos nākt uz priekšu, nākt man līdzi. un tie tēli arī šad tad nāk, viņi apsēž mani un apstāv, stāv tepat aiz pleca un elpo pakausī. nevajadzīgi.
un tad ir kaut kādas ilūzijas par to, ko es vēlētos. par to, kā es gribu lai ir. un tā nevajadzīgā "te un tūlīt" padarīšana, kas visu apgrūtina. tā apgrūtina mani un neiet prom. es domāju par lietām un cilvēkiem, par ko nevajag, negribas un pat nedrīkstētu domāt. bet tām domām ir domu daba, tās kā tādas smiltis jūrmalā karstā vasaras dienā. tās iekļūst tavā galvā, lielumu tu izkrati, bet daļa saķērusies pa malām, pa šķirbiņām. krati kā gribi - neizkratīsi. tā ir, tu tās domas nemaz neredzi, bet tās nāk un lien tev acu priekšā pašos nepiemērotākajos brīžos. un tad sanāk liels un resns juceklis, jo, kad asaras satiekas ar smiltīm, galvā rodas dubļi.
pilnmēness? Leave a comment |
