ne tikai tā. - February 18th, 2013

Tu esi ķēmarausis, liels, resns ķēmarausis, kas neredz tālāk par savu degungalu.
vai arī nevēlies redzēt. bet kremt jau man, ne tev. uf!

raidu savas neapmierinātās domas uz tavu pusi, ceru, ka saņemsi.

cik savādi ir tie cilvēki. viņi man uzgāžas kā lietus uz baloža spārniem un tad cer, ka es atbildēšu uz visiem viņu muļķīgajiem jautājumiem, kas gāžas pār mani kā lavīna. atsauc atmiņā un piemin kaut kādas senas un pavisam nenozīmīgas detaļas, situācijas iz dzīves, kas manās smadzenēs jau sen noguldītas kā nesvarīgas un aizmirstamas. apklājušās ar putekļiem. bet viņi nāk un slauka tos putekļus prom, saceļot kaut kādu neskaidrību viesuli manā prātā. ar saviem nejēdzīgajiem jautājumiem. un atkal jau tie, kuriem simts gadus vēl manā prātā nebūtu jālien, par manu dzīvi nebūtu jāinteresējas, tik vien kā jāaprobežojas ar " kā Tev klājas?" . un - pie jautājuma, kāpēc izšķīrāmies, kad es atbildu, ka nevēlos par to runāt, tad apklust un pieņemt, ka es tiešām nevēlos par to runāt, nevis dodu mājienu uzdot vēl neskaitāmus, apnicīgus un reizēm neizprotamus jautājumus. grūžas virsū kā tāds ziloņu bars.
man ko, kļūt rupjai?
un galvenais, ka uzdod jau tikai tie, kas man ir pilnīgi vienaldzīgi. tie, kuriem vajadzētu uzdot - klusē.