ne tikai tā. - February 17th, 2013

man tiešām nepatīk tas pelēkais laikapstāklis. šķiet, ka tas ielien manī caur ādu un liek man justies nelāgi. tieši tik nelāgi, lai sāpētu vēl vairāk un gribētos visu laiku sēdēt tikai zem segas. vai gulēt. un sāpētu gan fiziski, gan emocionāli. kaut gan emocijas - par sāpēm jau tās gan nenosauksi, vairāk par pārdomām. bet jo vairāk tas laikapstāklis lien, jo vairāk pārdomu pārdomājas. un tie sapņi, visādi interesanti sapņi, kas noteikti un galīgi ir balstīti manā zemapziņā (un ne tikai) un vēlmēs. un tad no rīta es pamostos - žēl. kāpēc visiem sapņiem šādi jāpārtrūkst? visi dzīvoja ilgi un laimīgi, skaisti un saderīgi. īstenībā jau es esmu tāds cilvēks, kas, ja kaut ko iegrib, tad vēlas, lai tas uzreiz un uz sitiena. te un tagad. tūlīt. bet, ja citi nevēlas?

tagad es dzeršu kliņģerīšu tēju, kas ievelkas mazā, piemīlīgā keramikas tējkanniņā.
un skatos bobsleju, jo, kas gan mums varētu būt svarīgāks par savu Latviju?