| Jan. 18th, 2011 04:01 pm es degu, degu un sadegu.
kā jūs domājat, vai tas ir pagātnē vai tagadnē? es arī nezinu. tik tiešām nezinu.
tagad man galvā nepārtraukti ir tik daudz domu. tās mani ēd no iekšpuses un drīzumā vai nu pagaisīs vai arī turpinās grauzt vēl spēcīgāk. līdz sagrauzīs.
es zinu, ka manā dzīvē kaut kas būtu jāmaina. es jau te runāju un pārrunāju savu degradāciju, aizmiršanos, ieslīgšanu pilnīgā miega un sapņa stāvoklī, kad vairs nesaprotu, kā pamosties un vai vispār pamosties, jo nav taču nekas jēdzīgs ko pasākt.
bet krasas dzīves pārmaiņas aŗi ir pārāk liels solis tādā ātrumā kā milzim. es pārkāptu pati sev un vēl pāris citiem cilvēkiem, sev tuvajiem. par svešajiem šeit man vispār negribas runāt.
viss ir slapjš un ledains, ceļš pie māsas ir kaut kāda pašnāvnieka sapnis, katrs solis ir kā klibai vistai, kura cenšas noiet pa jumta kori. bet es to pieveicu. gan turp gan atpakaļ. ne reizi nekrītot.
bet tas nemaina domu virpuļus, kas ik pa brīdim aizvirpoļo no prāta un ik pa laikam atkal atgriežas, lai visu sadragātu un izārdītu manās smadzenēs un loģiskajā domāšanā.
iešu palasīt žurnālu. varbūt citu cilvēku problēmas un dzīves mani novirzīs no sevis postīšanas. Leave a comment |
