ne tikai tā. - September 27th, 2010

tikko atgriezāmies no apgaitas. lieki laikam bilst, ka atkal viss velti, ja neskaita dažus izdalītos cv un daudzos noraidījumus. nav jau tā, ka mēs atmestu ar roku, tikai arvien vairāk sirdī iezogas lielā, ļaunā baža. nākot uz māju pusi, es domāju par to, ka vajadzēja iegādāt kādu skaistu kladīti vai vienkāršu nobružātu burtnīcu, lai pierakstītu savas izjūtas, taču tad es atcerējos, ka man ir pavisam novārtā atstātā cibiņa. viss griežas un rotē vienīgi tikai ap kanāriņu žurnālu, domām par to, idejām un cerībām, pa brīdim es aizmirstu kā jūtos. šodien ir tāda lielā sajūtu diena, manī beidzot ir radusies kaut kāda apskaidrība par to, kur es esmu, ko es daru un ko es meklēju. nē, patiesībā to, ko es meklēju es nezinu, bet man ir neliela nojausma, ko es gribu un kādu es varētu iedomāties savu vēlamo ikdienu šeit. nav jau tā, ka es vēlos tikai un vienīgi lai ir tā, kā rāda filmās, es gribu parasti, bet skaisti. tomēr labi padomājot, šķiet, ka šeit nemaz nevar nebūt skaisti - šodien okeānā zūdošā saule to man pierādīja. tikai tam visam skaistumam, skriešanai un karstajai saulei, cerībām un ikdienas meklējumiem pa vidu es jūtos mazliet, mazliet pazudusi. apmaldījusies. tas ir kā nezināt, uz kuru pusi jāskrien - vienā pusē ir kalni, otrā okeāns - pa vidu mēs. mēs. tas skan labi. dīvaini, bet man šķiet, ka pagaidām viss sokas gaužām labi. man bija raizes, ka kopā pavadāmais laiks mūs sabojās. tas ir - ne jau tā kā sabojās, bet ka tā vienkārši būs par daudz, jo mums šeit nav neviena cita, mēs esam tikai viens otram. taču pagaidām izskatās, ka viss ir kārtībā,nekādu lielo plaisu starp mums vēl nav un cerams, ka arī nebūs. ir tāds kā apmācies, bet arī tāds kā mazliet saulains. ne jau tagad, bet pa dienu, tagad sākas nakts. mazliet tā kā mans noskaņojums. ir tā, ka man šeit ļoti patīk, bet kā jau vienmēr - prātā pavīd jautājums par to, vai šī doma bija labākā no visām. bet varbūt es kļūdos ar savām muļķīgajām bažām. man vienkārši vienmēr liekas, ka labāk ir tur, kur manis nav. tas jau laikam ir cilvēka dabā. man vienkārši tas ir jāatmet un jābauda laiks, kas man dots - pat, ja mēs neko neatradīsim - mēs taču esam KANĀRIJU SALĀS. kopā. smaidīgi un mazliet iebrūninājušies.
nost ar visām smagajām un grūtajām domām. lai tās izkūst karstajā saulē un atbrīvo vietu iedvesmai un manai krāsainajai aurai.

ar cerību pilnu skatu nākotnē,
tava Līna.