ne tikai tā. - January 8th, 2010

šodien, pēc visiem pārdzīvojumiem, nolēmu sevi palutināt un piecēlos tikai pus12tos. Jā, tas ir pirms pusstundas. Tagad kafija.
Vispār nesenās naksnīgās dzīvokļa aplaupīšanas sekas man liekas, ka no mana prāta un sirds nemaz tik viegli izdabūnamas nebūs. 1kārt, tāpēc, ka es tik tiešām ļoti pārdzīvoju par datoru, kurš beidzot bija mans [MANS, tas nekas ka pavecs un ar ūber mazu atmiņu, bet mans un strādāja labi.] 2kārt, tāpēc, ka es vairs nejūtos droši; 3kārt, tāpēc, ka manī vēl joprojām ir domas - kas būtu, ja kādam no mums kaut kas būtu noticis? 4kārt, tāpēc, ka tagad mans mācību process ir ĻOTI sašķobījies, es taču beidzot biju atradusi kaut cik sev pieņemamu veidu mācībām pirms eksāmena, tā lai spētu nokoncentrēties. nu jau vairs neko. 5kārt, tas kārtējo reizi apgrūtinās manu bakalaura rakstīšanu, jo nu jā. tā vienkārši būs, iemesli ir vairāki.


BREF: šis laikam vienkārši nebūs mans gads, lai arī gaidīju ar lielām cerībām un vēl sazin ko. Bet varbūt tieši otrādi, man jāpārcieš sāpes, lai tiktu pie lielas laimes?
Es jūtos briesmīgi, nožēlojami, bezcerīgi, bezpalīdzīgi un visādi citādi brrr.

+ mans kaķis, kā izrādās, kopš jaunā gada ir pazudis.

izrādās, ka šajā datorā, mistisku iemeslu dēļ, man nemaz nav pilna otrā kursa darba versija, ko es it kā turpinu bakalaura darbā. tas viss palika portatīvajā. priekā.
labi, ka es laikam vēl neatdevu skolai izprintēto, pasniedzējas laboto versiju.

nezināju, ka brīnumi notiek tik ātri, nepagāja pat divas dienas, kad lielā sāpe izsāpēta un esmu tikusi pie lielākā brīnuma - jauna portatīvā!!
esmu tik laimīga, ka rokas vēl dreb.
PALDIES, ŌMĪT!!!!