ne tikai tā. - August 4th, 2009

es vienkārši nesaprotu, kur ir taisnība.

tāda ļoti izmocīta diena. savā ziņā. bet citā ziņā vakars bija ļoti jauks. mēs staigājām pa ļoti mierīgo, laikapstākļu ziņā, pilsētu un runājām. pasēdējām. paprātojām. paskumām. pasmējāmies. tas ir tā savādi. visu dienu es skumu par lietām, kas mani skar it kā pastarpināti, bet kad esmu kopā ar to, kas ir visam pa vidu, es jūtos labāk kā visu citu laiku. to laikam sauc par 'vajadzību'. mēs sēdējām uz sliežu gala, kad rietēja saule, spēlējām kārtis un malkojām vieglos dzērienus, ko vakar Viņš iegādājies pa 10 santīmiem. nedaudz, pavisam nedaudz. pa vidam mēs smējāmies un runājām par aizgājušajiem. par palicējiem un bēdām. par briesmām un nesapratni. taču, lai arī visu vakaru, tāpat kā visu šo dienu, pavadīja un apskāva skumju plīvurs, vakars bija lielisks. es nezinu, vai tādēļ, ka es to visu dienu gaidīju tik ļoti, vai arī tādēļ, ka tā tam vienkārši vajadzēja būt. dienā minūti no minūtes mani nomocīja eksistenciālas dabas, bēdu un pasaulīgi jautājumi, uz kuriem es brīžiem spēju pati sev sniegt atbildes, bet brīžiem ietriecos ar galvu kā sienā. asaraina diena. es jau nesaku, ka rīt būs citādāk. tas tik ātri nepāriet. lai arī es esmu tikai pastarpināta, fakti un lietas jau nemainās. cilvēki aiziet, izgaist, dzīvības izdziest, nekas vairs neatgriežas. ir skumji. ļoti.
es tikai domāju, kādēļ. bet laikam jau neviens uz šīs nesamērojami sarežģītās pasaules to nespēj atbildēt. domājams, ka tūkstošiem cilvēku ik dienas uzdod sev, vai kādam citam šo jautājumu - kādēļ. bet vai kāds ir spējis atbildēt?

liktenis lemj.