| Jan. 26th, 2009 09:23 pm es jūtos bezjēdzīga.
vārda tiešākajā nozīmē.
"bezjēdzīga"
bez jēgas. bez idejas. bez vajadzības.
es visu laiku raudu.
atkal un atkal
kad esmu viena es vienkārši nespēju noturēties.
es nezinu, kas ir jāmaina. es nezinu, kas ir jāpamet vai jāņem vietā.
es nezinu, kas man ar sevi ir jādara vai tieši otrādi - nav.
visam tam pa vidu es lasu gramatiku, jo tieši to es nevaru nolikt, bet tā ir kā reiz pati svarīgākā.
un gramatikai pa vidu es lasu par pasaules literatūru, lai arī man patīk avangardisms un sirreālisms un visas citas interesantās lietiņas, man ir vienalga.
un tad atkal un atkal es raudu.
šovakar izraudāju salvešu paciņu.
viņš saka, ka man ir jēga. es darot viņu laimīgu.
bet vai tad svarīgākais nav pašai to jēgu saskatīt?
mutes vietā domuzīme.
acu vietā sarkani pleķi.
mamma jautāja vai esmu raudājusi. es teicu, ka nē. es esot gandrīz aizmigusi, tādēļ acis sarkanas.
vai tā maz notiek?? bet viņai to nevajag. es negribu.
mamma ir laba. mīļa. optimiste. gan es tikšu ar sevi galā un atkal smiešos pret saulīti.
man vajag pavasari. sauli. vasaru. 1 comment - Leave a comment |
