ne tikai tā. - January 20th, 2009

es jūtos sasodīti sūdīgi. es mīlu. mani mīl. viss jauki.brīva diena bija. kasparam arī. bet tētim savas slimības dēļ viss jāizjauc. es neesmu vainīga, ka viņam slikti. un pēc šitā, ja kādreiz viņš man pateiks, ka es kādam bojājot omu ar vienu savu teikumu! ja kritizē vai lasi morāli, tad vismaz apdomā, ko tajā visā pateikt, nevis atrast un izdomāt kkādus netaisnus apvainojumus. un vēl iepīt tajā visā manus draugus!? paldies. tas tikai bojā visu manu sapratni par laimīgām un jaukām attiecībām. jo nekas no viņa teiktā nemainīs manas jūtas. tas izmaina tikai manu attieksmi pret šejieni. ar šādiem vārdiem var panākt vienīgi to, ka atrašanās šeit kļūs nepatīkama. man žēl mammas. viņa visam vienmēr ir pa vidu. bet optimiste.

un es esmu pārvērtusies par raudulīgu čīkstuli. es vakar raudāju, šodien vispār. ik pēc mirkļa jāmeklē salvetes, krkliņš iegūst tumšākus punktiņus uz mirkli. man tas riebjas. es gribu būt stipra, spēcīga, pašpietiekama. nevis salūzt pie katra dzīves mazākā piesitiena.
es esmu vāja.
ļoti.
es nemāku pastāvēt par sevi. man nolaižas rokas un acis piepildās asarām.
vārdu trūkums.