ne tikai tā. - October 6th, 2008

Atmiņas, atmiņas. bildes no vasaras vienmēr ir to vērtas, lai tām veltītu nedaudz laika, papriecātos par tām un pasapņotu, cik labi tad bija. Jā... Es ar savu sapņu daļu esmu vasarā, pie ezera, priecājos, smejos, kāpju kalnā, kāpju lejā no kalna, gaidu, dziedu, klusēju, bučojos, mīlu un atpūšos. Tā ir. bet tagad, es sēžu sarāvusies kamolā, ar miega kamoliem acīs un domām par lapu kamoliem uz ielām. Es šodien staigāju pa pilsētu un priecājos par lapu kalniem. Oranžs un dzeltens. skaists, skaists, skaists. Bet auksts, auksts, auksts. Viss atkārtojas. šad tad liekas, ka it viss dzīvē ir ciklisks, IT VISS. bet es tiešām ceru, ka nav. Attiecības, cilvēki, es. Nē. Klajš lauks, vai piepildīts lauks. Tāds šodien bija jautājums, kurš no tiem ir skaistāks. Rudenīgi vientuļš lauks man šķita pievilcīgāks. ērmīgi.. Bet mēs visi esam tumši ērmi, kas lavās. Cits cita skavās.
..............................................................
rīt atkal skola, mīļie.
Cikliskais iegrieziens un spēriens man pa krūtīm.
rudens lapas.

šovakar mēness nokritis no debesīm. bet tā konkrēti. es nemeloju. gozējās pie paša horizonta. un tad pazuda. pavisam.