ne tikai tā. - August 23rd, 2008

Reizēm sametas sajūta, ka tu dzivo kaut kādam stulbam planam, kas ir jāpiepilda un ta. bettad jebkurā brīdī tavs plāns varizjukt un tu vari aiziet. kārtējās bēres. braucot mikriņā uz mājām, domājot par to, kas jāizdara, kas notiek darbā un tā tālāk, kaut kur prātā visu laiku malās doma, ka kāzās šogad neesmu bijusi. bet bērēs jau trijās. nāve aptin savus pirkstus. ap man tuvajiem. trīs bēres. un vakar arī Elīzas vecmāmiņaaizgāja pa pielijušo rudens ceļu uz Citpasauli. Nezinu kā jūtos. paralēli tam visam manī mājo vēl tik daudz dažādu izjūtu un domu. Kaspars sīs dienas bijis prom, esviņam neko nevaru pateikt, lūgt, lai samīļo un pasaka - būs labi. Sāku strādāt. un godīgi sakot, Liene nemeloja, sakot, ka veikalā strādāt ir briesmas. vakar pa 10 stundu darba dienu es sēdus stāvoklī biju 10 minūtes, kamēr ēdu... bet pie visa pierod. es cenšos sevi mierināt ar domu, man par to iedos naudiņu. malziet.un man ir prieks, ka visu laiku līst... es nesēžu no tumsas līdz tumsai Mōlā saulainā laikā. Bet lietus liecina par rudeni. Šodien jutos skumji, debesis visu laiku kauca un lapas peļķēs mira, un cilvēki palika arvien vienaldzīgāki. Pret apkārtējo. Bet kopumā es laikam vienkārši esmu nogurusi.
un vēl, veikalā jau otrajā dienā mani atstāj vienu aizslēgt veikalu un nodarīt visas svarīgākās lietas. grrr. protams , ka es kko salaidu grīstē, bet viss bija izlabojams un tas neskaitās.
tā ka vispār es esmu ūber sieviete.
un eju gulēt. rīt DARBS.