ne tikai tā. - April 16th, 2008

1dienas vakars tika aizvadīts visai jauki un mājīgi ar Jančika dziedāšanu un ģitāras spēli, ar sarunām, smiekliem un nedomāšanu par 2dienu. 2dienas rītā es pamodos, kad man kāds centās uzvilkt džemperi, jo es redz drebot. Pirmais bija - man tak nav auksti! tad es sapratu, ka sajūtas iekšā kaut kur griežas un galvu pacelt nav iespējams vairāk kā 3cm. Termometra nebija. Jančiks gulēja tālāk. es vēl nedaudz pagulēju un ap 9iem devos uz tuvējo aptieku pēc termometra. vairāk nekam nebiju spējīga. Aizgāju, tāda mīlīga aptieka pagrabstāvā. bet nebija spēka priecāties. Aizslīdēju līdz dzīvoklim un mērīju. jes jes jes, 38,7. feini. un man uz bērēm jāiet... 11tos man zvanīja marta, lai es virzos uz centru. ar kājām gāju uz Nacionālo teātri, kur mani gaidīja Marta un iegrūda man paracetamolu, iedeva C vitamīnu un vēl kkādas ārstnieciskas končas, hematogenu iebaza somā. Nopirkām pie Vērmanīša puķes un gājām uz 11to tramvaju. Tik ilgi nenāca. un saule tā spīdēja, tik skaista diena. mēs pabraucām garām pieturai Brāļu Kapi. Nācās braukt līdz galam, izkāpt, iekāpt citā tram. un braukt atpakaļ. Beidzot tikām uz īsto vietu unsekojām uz Krematoriju kaudzei panku/metālistu/nevar saprast.Visi pie Pētera...Visi... Tiešām izskatījās sirreāli. Sagaidījām 13.00, sākās bēres. Lieni nevarēja atrast, tad viņa parādījās, turējās. Uz Pēteri paskatīties bija grūti, viņš neizskatījās pēc sevis, bet tagad jau tas vairs nav svarīgi... 17gadi.Zārks. Tas vienkārši neiet kopā. Bija ļoti skumji, mēs dedzinājām sveces un es jutu, ka,ja neapsēdīšos, būs traki. Bija tik ļoti daudz cilvēku... Tik ļoti... Es apsēdos, nepalika labāk. es rāvu vaļā jaku, šalli nost.. nekas nemainījās. man teica, ka vedīs mani ārā. Marta sāka iet uz izeju. Bija tik daudz cilvēku un viņi visi satumsa. Viss palika melns un tas bija šausmīgi. es paspēju pieķerties Martai. tur bija trepes, es neko neredzēju un kāpu lejā, es jutu kā uzkāpu cilvēkiem, viss bija tik melns, bet acis man bija vaļā. es vairs nekad to negribu just. Marta izveda mani saulē, es uzreiz apsēdos uz zemes, pasaule atguva gaismu, bet arī krāsas palika savādas, kā dzeltenā negatīvā. Marta teica - tu visa es slapja un auksta. Viņa man norāva jaku, aptina šalli. saule. Un tad lika man apēst abus hematogenus, dzert ūdeni, iedzert zāles. es darīju visu. Tā mēs tur sēdējām pie krematōrjas. Tas bija skumji. bet Liene bija laimīga, ka mēs bijām. Kad visi sāka nākt ārā, Liene pienāca un tā. Mēs visi bijam skumji, bet saule ļoti sildīja. Es atbraucu uz Dobeli pēc tam. Mikriņā bija tik karsti es biju slapja un man galva likās ka nokritīs. Temperatūra pazuda vakardienā. šodien esmu tikai dulla, ar dīvainu kaklu un nelielo temperatūru, kas nu jau šķiet kā pieradums.


Vakardiena bija smaga.