ne tikai tā. - April 1st, 2008

nu, kad ir šitāds laiks, kad esi viens un gaidi autobusu,kad neatliek nekas čits, kā saulē veltīt sei kaut kādām nebūt pārdomām, tad rodas visādas atziņas, spriedumi, vēlmes un mērķi, kas jau pēc pāris stundām ir pagaisuši, bet nākošajā līdzīgajā reizē atkal savelkas ap tevi kā tāds melns dūmu mākonis. Kāpēc, ja ir tā, nekas nemainās, jo domas jau parasti nav nemaz ar tik zemē metamas...

sāp galva.
pie vainas droši vien zilie sniegpulkstenīši, kas vēl nav parādījušies, tātad vēl nav bezgala silts... nejauki.

sāp roka, bet pie vainas ir filozōfijas pasniedzēja, kas lika bezgala daudz pierakstīt.

šķīet vairāk nekas nesāp.
pagaidām laikam. ;)




esmu neizdarīga slinķe ar noslieci uz nīkuļošanu.
es iznīkstu.


bet tas tā, ir taču pavasaris. :):):)
[un ceru, ka tā arī paliks]

It can't be true 'cause we're too young
I know that's true because so long I was
So in love with you
So I thought
A year goes by
And I can't talk about it

And fight the tears
With pretty smiles and lies about the times

Close your eyes and I'll close mine
Remember you, remember me
Hurt the first, the last between

And I'm praying that we will see
Something there in between
Then and there that exceeds all we can dream...